Fotoattēli ir pasaules interpretācija un vedina uz sapņojumiem. Man tā nenozīmē glamūra estētiku, bet elēģijas mākslu. Par fotogrāfiem es domāju kā vientuļniekiem, kuri iemūžina pagātni aizmirstībā un fantāzijas mākoņos. Pietiek nospiest slēdzi, lai acumirkli apveltītu ar pēcnāves ironiju. Tēlaini izsakoties – fotogrāfs ir skrīveris nevis dzejnieks. Tas atklāj dzīvo pasauli, kas citiem ir gaužām ikdienišķa un slēpta. Fotogrāfijas baro estētisko apziņu un pēta acumirkļus. Man modes lieta nav runāt par objektīviem, jaunākajām Canon „fīčām”, bet gluži pretēji es uzskatu, ka jo primitīvāks, mazjaudīgāks aparāts, jo tas vairāk spēj nodrošināt interesantāku, iespaidīgāku iznākumu, vairāk vietas atvēlot radošai nejaušībai. To es uzskatu par jaunradi, kas bagātina vizuālo valodu.